Elina Ashurova-Berzina, KOPEN BUREAU līdzdibinātāja un vadošā interjera arhitekte, interjerus veido, izzinot cilvēkus, kuri tajos dzīvos. Arhitektes nedēļas nogale pie “Range Rover” stūres, kas tapa “Range Rover” un “Trentini” sadarbības ietvaros, kļuva par sākumpunktu sarunai par to, kā mūsdienu luksuss izpaužas gan telpās, ko veidojam, gan automobiļos, ar kuriem pārvietojamies.
Jūs sevi raksturojat kā holistiskas pieejas arhitekti. Ko tas nozīmē praksē?
Telpa ir daļa no lielāka veseluma. Tā turpina arhitektūru, arhitektūra – vidi, savukārt jēgu tam visam piešķir cilvēks un dzīve, kas šeit norisināsies.
Interjers šajā izpratnē nav atsevišķs slānis, bet daļa no kopuma, kurā arhitektūra un tās proporcijas, konteksts un ainava, dabiskais un mākslīgais apgaismojums, materiāli un to taktilitāte sastopas ar cilvēka kustību, paradumiem, ritmu un dzīves scenārijiem. Būtiski ir tas, kā visas šīs lietas savstarpēji mijiedarbojas un veido ne tikai vizuālu tēlu, bet pašu vietas sajūtu.
Telpu vispirms ir svarīgi izprast – sajust, kas tajā jau ir ietverts un ko ir vērts saglabāt. Kur nepieciešams žests un kur – klusums. Kā cilvēks ienāks, kurp vērsīsies viņa skatiens, kur viņš apstāsies. Kā dienasgaisma mainīs telpu un kāda tā kļūs vakarā. Un, visbeidzot, kā tā būs jūtama ne tikai fotografēšanas brīdī, bet pēc gadiem ilgas dzīves tajā.
Katram projektam ir sava estētika, kas izriet no konkrētās arhitektūras, vietas un cilvēka. Arī autorība šeit nav viena rokraksta atkārtošana no projekta uz projektu. Tā ir veidā, kā redzēt, atlasīt un veidot saiknes – spējā nošķirt nejaušo no būtiskā un savienot arhitektūru, cilvēku, gaismu, materiālu un kontekstu vienotā iekšējā loģikā.
Tieši tā es izprotu holistisku pieeju – telpu kā vienotu veselumu, kurā nekas nepastāv atrauti un katra izvēle ir saistīta ar nākamo. Dzīvu, savstarpēji saistītu un dziļi individuālu.
Ar cieņu pret arhitektūru.
Ar uzmanību pret kontekstu.
Un pāri visam – pret cilvēku.
Kad pirmo reizi satiekaties ar jaunu klientu, ko jūs patiesībā mēģināt sadzirdēt?
Klausoties, ko cilvēks stāsta par telpu, es patiesībā cenšos sadzirdēt, ko šī telpa var man pastāstīt par viņu pašu.
Cilvēki parasti ierodas ar atsaucēm, “Pinterest” mapēm, materiālu paraugiem vai konkrētu priekšstatu par stilu. Taču ļoti ātri saruna par interjeru pārtop sarunā par dzīvi – par to, kā cilvēks dzīvo, kas viņam šķiet dabiski, kas nogurdina un kur viņš visvairāk jūtas pats.
Svarīgākās lietas bieži atklājas stāstos, pie kuriem cilvēks atgriežas, pats to pat nepamanot. Atceros, kā ar klientu runājām par virtuvi un saruna kaut kā nonāca līdz tam, kā viņa vecmāmiņa savulaik vārīja ievārījumu. Šī viena mazā atmiņa man par to, kādai vajadzētu būt šai virtuvei un kā tai vajadzētu darboties, pateica vairāk nekā jebkurš interjera attēls.
Man tā ir viena no svarīgākajām darba daļām – saprast, ko cilvēks patiesībā meklē, reizēm vēl pirms viņš pats tam ir atradis vārdus.
Kā cilvēka estētiskā izjūta atklājas tajā, kā viņš dzīvo?
Estētika sniedzas daudz tālāk par labu gaumi vai spēju pamanīt skaistas lietas. Tā ir par to, kā mēs redzam pasauli. Tā atklājas tajā, kā pieņemam lēmumus, ko pamanām, ko vērtējam un kā izvēlamies dzīvot.
Es nekad neesmu uzskatījusi, ka stils sākas ar apģērbu vai interjeru. Tas sākas ar sevis paša apzināšanos.
Cilvēkiem, kuri patiesi pazīst sevi, reti ir nepieciešamība kādu iespaidot. Viņiem nav jāveido sava identitāte caur lietām, jo viņiem jau ir skaidra sajūta par to, kas viņi ir. Un šī iekšējā pārliecība dabiski atspoguļojas visā, kas ir viņiem apkārt.
To var redzēt viņu mājās, vietās, kur viņi izvēlas pavadīt laiku, viesnīcās, kuras viņi mīl, automobilī, ar kuru brauc, pat tajā, kā viņi klāj galdu vai pārvietojas telpā.
Galu galā stils nav kaut kas, ko mēs radām. Tas ir tas, ko mēs atklājam par sevi.
Un, manuprāt, tas pats attiecas uz telpu. Labi veidotam interjeram būtu jāpalīdz cilvēkam vēl pilnīgāk būt pašam.
Vai ir materiāli, pie kuriem vienmēr atgriežaties? Kas, jūsuprāt, padara kaut ko pārlaicīgu?
Es bieži atgriežos pie akmens, koka, metāla, lina un dabiskām faktūrām. Ne tāpēc, ka tas būtu mans rokraksts, bet tāpēc, ka šiem materiāliem ir kas kopīgs – tie noveco godīgi. Man šķiet skaisti redzēt, kā laiks atstāj savas pēdas. Cilvēki gadu gaitā mainās, un, manuprāt, arī telpām, kurās dzīvojam, būtu jāspēj mainīties kopā ar mums.
Taču pārlaicīgums patiesībā nav tikai par materiāliem – tas ir par nodomu. Ja lēmumu nosaka tendence, tas, visticamāk, pazudīs līdz ar šo tendenci. Bet, ja tā pamatā ir proporcijas, gaisma, meistarība, konteksts un veids, kā cilvēki patiesībā dzīvo, tam ir daudz lielāka iespēja saglabāt savu nozīmi arī pēc gadiem.
Projekti, kurus apbrīnoju visvairāk, nešķiet piederīgi kādam konkrētam laikam. Tie saglabā savu aktualitāti arī pēc gadiem, jo nekad nav centušies būt moderni.
Man tas arī ir pārlaicīgs dizains – nevis pretoties pārmaiņām, bet radīt kaut ko ar pietiekamu patiesumu un jēgu, lai ar laiku tas kļūtu vēl skaistāks.
Cik nozīmīga loma jūsu darbā ir personalizācijai?
Personalizācija nav projekta papildu slānis – tā ir visa tā būtība. Mūsu darbiem ir savs rokraksts, taču to nenosaka viens konkrēts vizuālais stils. Tas atklājas principos un vērtībās, kas ir mūsu lēmumu pamatā. Mēs projektā ienesam savu pieredzi, gaumi, struktūru un savu skatījumu, vienlaikus saglabājot centrā cilvēku, kurš šajā telpā dzīvos vai strādās.
Man dizains ir tulkošanas process. Cilvēki ne vienmēr spēj vārdos izteikt, kā viņi vēlas dzīvot. Viņi runā par telpām, materiāliem un mēbelēm, bet patiesībā stāsta par sevi. Mūsu uzdevums ir to saprast, piešķirt tam skaidrību un pārtulkot telpā.
Kad klients saka: “Es pats to nebūtu spējis izskaidrot, bet šī telpa jūtas tieši kā es,” – tad es zinu, ka projekts ir kļuvis patiesi personisks.
Man personalizācija nozīmē radīt kaut ko, kas nevarētu piederēt nevienam citam.
Ko jums nozīmē mūsdienu luksuss?
Man šķiet, ka mūsu priekšstats par luksusu ir būtiski mainījies. Agrāk luksuss lielā mērā bija veids, kā parādīt citiem, ko vari atļauties. Šodien man īsts luksuss nozīmē, ka tev nekas nav jāpierāda.
Tā ir brīvība dzīvot savā ritmā. Atvienoties, kad tas ir nepieciešams. Pavadīt laiku ar cilvēkiem, kurus mīli. Radīt mājas, kas atspoguļo tevi pašu, nevis ir veidotas, lai iespaidotu citus.
Tāpēc man luksuss nav saistīts ar pārmērību. Tas ir par kvalitāti, skaidrību un apzinātu izvēli. Par spēju izvēlēties mazāk, bet izvēlēties labi. Par telpām, kas ikdienu padara vieglu un dabisku.
Un, manuprāt, lielākais luksuss nav skaistu lietu iegūšana. Tā ir sajūta, kad tu patiesi labi jūties dzīvē, ko pats sev esi radījis.
Kā cilvēks, kura profesionālā ikdiena ir saistīta ar telpu, jūs uztverat automobiļa interjeru?
Kā vienu no intīmākajām telpām, ko ikdienā piedzīvojam – nelielu arhitektūras telpu, kas pārvietojas kopā ar mums.
Es automobiļa interjeram uzdodu tos pašus jautājumus, ko jebkurai citai telpai: vai tas palīdz nedaudz palēnināt tempu? Vai viss šķiet intuitīvs? Vai tas tevi atbalsta, nepieprasot nepārtrauktu uzmanību?
Labākie automobiļu interjeri, gluži tāpat kā labākā arhitektūra, nekonkurē ar cilvēku, kurš tajos atrodas.
Ko pēc nedēļas nogales ar “Range Rover Sport” jūs kā arhitekte atceraties visvairāk?
Tās ir lietas, kuras ir visgrūtāk aprakstīt vārdos. Nevis zirgspēki, bet sajūta. Tas, kā aizveras durvis, materiālu pamatīgums, sajūta, ka viss ir rūpīgi pārdomāts, taču nekas nepieprasa uzmanību.
Mūsdienās ļoti daudzi produkti pārāk cenšas demonstrēt luksusu. “Range Rover Sport” to nedara. Tas šķiet pietiekami pārliecināts par sevi, lai tam nekas nebūtu jāpierāda. Un arī spēcīgākās telpas, gluži tāpat kā spēcīgākie automobiļi, reti ir skaļākās.
“Range Rover Bespoke” ideja liek domāt, ka izsmalcinātākā lietas versija ir arī vispersoniskākā. Vai atpazīstat to savā darbā?
Pilnībā. Patiesa personalizācija sākas ar cilvēka izpratni – viņa ikdienas rituāliem, lietām, kas dod enerģiju, bieži vien vēl pirms viņš pats tās spēj skaidri formulēt.
Labākie projekti nav visdramatiskākie. Tie ir visprecīzākie – tie, kuros klients jūtas patiesi saprasts.
Ja kāds vienlaikus redzētu jūsu mājas, jūsu darbu un automobili, ar kuru braucat, kādu kopīgu stāstu tie izstāstītu?
Es ceru, ka vienu un to pašu. Nevis par manu profesiju, bet par manām vērtībām.
Klusa pārliecība, nevis vēlme iespaidot. Dziļums, nevis ārējs efekts. Jēga, nevis dekorativitāte.
Ja tiem visiem kopā būtu jāpasaka viena lieta, es gribētu, lai tā būtu šāda: izvēlies dzīvi, kas šķiet patiesa tev pašam, un ļauj visam, kas ir tev apkārt, šo izvēli atbalstīt.